Persona pastāvīgi cieši sazinās arciti cilvēki. Dažādas mijiedarbības formas starp sociālajām grupām vai indivīdiem sauc par sociālajām attiecībām. Būtībā cilvēka attiecības balstās uz dažādiem dalībnieku uzskatiem un interesēm. Iespējamo pretrunu gaitā starp sabiedrības locekļiem rodas sociālie konflikti. Viens veids, kā regulēt un izlīdzināt šādas situācijas, ir regulējošs regulējums (pamatojoties uz daudzu veidu sociālajām normām). Ar noteiktu likumu vai noteikumu palīdzību ir grūti iedomāties mūsu sabiedrību, nepielāgojot cilvēku uzvedību.
Sociālo normu veidi
Sociālie pīlāri ir vairāki obligātirīcības noteikumi, kas nosaka mūsu darbībā pieņemamās robežas. Tas arī nozīmē legalizētus noteikumus, rīcības noteikumus dažādās situācijās. Noteikumi ir sadalīti vairākos veidos: dabiskajā, tehniskajā un sociālajā.
Sociālie noteikumi ir vispārīgu noteikumu kopums unsabiedrības pareizas uzvedības paraugi. Atšķiriet šādus sociālo normu veidus: juridisko, morālo un mutisko, reliģisko un korporatīvo.
Sīkāk analizēsim galvenos sociālo normu veidus.
Morālie parametri ir uzvedības modeliscilvēks, kas iegūts no cilvēku jēdzieniem par ļaunu un labu, par netaisnību un taisnīgumu. Kontrolē to izpildi, vai nu sabiedrībā, vai kādā sociālajā slānī.
Tiesiskie pasākumi ir noteikumi, kurus nosaka valsts. Nav izslēgta valsts obligātā vara valdošās varas personā vai valsts iedzīvotāju lielākajā daļā.
Muitas noteikumi ir noteikumu kopums, kas ir kļuvis par paradumu viņu atkārtota atkārtošanās dēļ. Šo normu sasniegšanu nodrošina paša ieraduma spēks.
Reliģiskās kanoniem - modelis uzvedības tiek sastādīts no svētās grāmatas vai reģistrēta baznīcā.
Sabiedrisko organizāciju noteiktie rīcības noteikumi parasti tiek saukti par korporatīvajiem.
Galvenie sociālo normu veidi tika izstrādāti unparādījās pārmaiņus, kā tas bija nepieciešams. Visi no tiem ir sabiedrības uzvedības likumi (tos sauc par "vispārīgiem noteikumiem"), kas pastāvīgi darbojas katras personas attiecībās. Viņu ievērošana ir saistīta ar katras personas iekšējo pārliecību. Pasākumus pēc noteiktas uzvedības var iedalīt divos veidos. Tās var būt gan iedrošinošas (pozitīvas), gan soda (negatīvas). Ir arī oficiālas un neformālas sankcijas no oficiālajām vai neoficiālajām organizācijām. Šie sociālajām normām un sankciju veidiem ir izšķiroša nozīme sociālajā kontrolē, veicinot vai sodot sabiedrības locekļiem, lai īstenotu jebkuru novirzi no normas uzvedību.
Uzvedība, kas neatbilst vispārpieņemtajamparaugs, ko sauc par deviantu, t.i. novirzās. Būtībā viņš tiek uzskatīts par negatīvu sociālo parādību, kas nesedz kriminālsodus. Socioloģijā noziedzīgu uzvedību sauc par likumpārkāpumu.
Zinātnieki-sociologi, ņemot vērā iemeslusatklāja, ka deviantā, kā arī likumpārkāpuma uzvedība ir ļoti izplatīta sabiedrībā, kurā notiek sociālās vides pārmaiņas. Šajā gadījumā sociālajām normām un sankcijām nav izveidotas prakses. Skaidrības labad pietiek atcerēties sabiedrības uzvedību pirmajā desmitgadē pēc PSRS sabrukuma. Pamati tika iznīcināti, kā rezultātā netika izstrādāti jauni noteikumi - nozieguma un deviantās uzvedības pieaugums. Sabiedrības iegūtā pieredze liecina par nepieciešamību rūpīgāk izmantot sabiedrībā regulējošo kanonu kontroli.
