Līdzīgi ar stāstiem un īsiem stāstiem, piemēram“Jūda Iskariots”, “Savva”, “Cilvēka dēls”, balstoties uz Leonīda Andrejeva bezdievīgajām idejām, var ievietot “Thebes Vasilija dzīvi”. Šī darba kopsavilkums ir biogrāfija par cilvēku, kurš jau no mazotnes nesis bēdu un bēdu nastu, bet, neskatoties uz to, nezaudēja mīlestību un ticību Dievam.
Noslēpumaina un smaga klints pavada dzīviVasilijs no Thebes. Kopsavilkums par idejām, kuras autors izvirzījis šajā darbā, ir saprast patieso ticību. Protagonistam Dievs ir mīlestība, taisnīgums un gudrība. Lielas pazemības piemērs bija Thebes bazilika dzīve. Stāsta kopsavilkums liek domāt, ka tā autoram patiesās un viltus ticības tēma bija ārkārtīgi tuva.
Tēvs Vasilijs ir priesteris, cilvēks, kurš no gada līdzgads neko nejūt, izņemot nepatiku un vientulību. Laulībā viņš ir nelaimīgs. Viņa pirmais dēls nomira. Otrais piedzima slims, jo viņš bija ieņemts ārprātībā. Bez patiesas pārcilvēcīgas pazemības Thebes bazilika dzīve būtu bijusi nepanesama. Īss nodaļu kopsavilkums sniegs priekšstatu par šī literārā personāža grūtībām un pārbaudījumiem, kurus, šķiet, nevarētu izturēt vienkāršs cilvēks.
Viņa dzīvē bija laime.Bet tas bija ļoti īss. Tikai pirmie laulības gadi bija bez mākoņiem un spilgti. Bet iemīļotais dēls Vasja nomira, un arī priesteris, kurš tajā laikā bija vēl jauns, šķita, ka arī viņš ir miris. Viņa apjuka, it kā nebūtu redzējusi apkārt neko citu: ne savu vīru, ne meitu, ne kādu no cilvēkiem. Un, lai beidzot ienirtos viņas pasaulē, kur nebija nekas cits kā darīt, kā vien ilgas pēc mirušā bērna, viņa sāka rūgti dzert. Autore saka, ka jau pēc pirmajiem zirga piedzērušajiem pilieniem tēvam Vasilijam kļuva skaidrs, ka tas tā vienmēr būs. To saprotot, viņš nobijās, no ārsta atnesa zāles par smagu slimību un, samierinājies, sāka vienkārši dzīvot.
Prieks un gaisma uz visiem laikiem atstāja Vasilija dzīviThebes. Pirmās nodaļas kopsavilkums ir dēla zaudēšana un bēdas, par kurām varonis nevar dalīties nevienam citam. Viņš izrunā frāzi: “Es ticu” un it kā mēģina lietot šos vārdus, lai iznīcinātu viņa šaubas par dievišķo spēku un taisnīgumu.
Tikai četrus gadus pēc Vasilija dēla nāvesThebes sieva bija ļoti veca. Pagastā neviens nemīlēja jau diakonu. Bet, kad iecirknī kļuva zināms par šausmīgajiem sēžamvietas apvidiem, viņi sāka izturēties pret tēvu Vasiliju ar pilnīgu nicinājumu. Jāsaka, ka dzīvē viņš bija cilvēks, kam liegta iespēja izraisīt līdzjūtību. Dievkalpojumu viņš vadīja slikti. Viņš bija pilnīgi neieinteresēts, taču viņa neveiklās un pēkšņās kustības, ar kurām viņš parasti pieņēma piedāvājumus, cilvēkiem radīja nepatīkamu iespaidu. Draudzes locekļiem šķita, ka viņš ir ārkārtīgi mantkārīgs. Cilvēkiem nepatīk zaudētāji. Vasilijs Thebes - spilgts piemērs literatūrā, kas apliecina, ka citu nicināšana ir neveiksmju rezultāts dzīvē.
Baznīcā viņš pastāvīgi jūtas izsmieklsun nelaipns skatiens. Mājās viņu gaida piedzēries priesteris, kurš savā ārprātā uzskatīja, ka noslīcinātu Vasju ir iespējams atdzīvināt ar jauna dēla piedzimšanas palīdzību. Viņa lūdz, prasa, lūdz: "Atdod man Vasja, priesterīt!" Un otrās nodaļas beigās galvenais varonis gandrīz izmisumā atkal it kā pārliecina sevi par savu ticību.
Izsmalcināta un dinamiska literārā stila meistarsbija Leonīds Andrejevs. Tēbu bazilika dzīve, kuras kopsavilkums ir stāsts par cilvēka neciešami sāpīgo likteni, ir gandrīz poētisks darbs. Tas izmanto dažādus mākslinieciskus līdzekļus un kā atturību atkārto varoņa simboliskos vārdus: "Es ticu!"
Trešā nodaļa stāsta par īslaicīgu laimi mājāTēbu baziliks. Priadja palika stāvoklī un, gaidot savu dēlu, dzīvoja regulāru un izmērītu dzīvi. Viņa pārtrauca dzert, neveica smagus mājas darbus, darīja visu, lai dzemdības noritētu labi. Epifānijā priesteris tika atbrīvots no nastas. Bērnam bija pārāk liela galva un pārāk plānas ekstremitātes. Tēvs Vasilijs un viņa sieva vairākus gadus pavadīja cerībās un bailēs. Un trīs gadus vēlāk vecākiem kļuva skaidrs, ka viņu dēls Vasja ir dzimis idiots.
Savā darbā viņš izmantoja dažādusAndrejeva simboli. Tēbu bazilika dzīve, kuras kopsavilkums neaprobežojas tikai ar dēla traģisko nāvi un sievas slimību, ir piepildīta ar simboliem. Otrā Vasilija dzimšana ir vēl viens pārbaudījums, kas piemeklēja stāsta galveno varoni. Otrajā nodaļā parādās tēls, kurā valda pār visu ģimeni valdošais idiots. Mājas iedzīvotāji cieš no blaktīm. Visur netīras un saplēstas drēbes. Un pats "pusbērns - puslops" simbolizē nepelnītās skumjas un mokas, no kurām cieš tēva Vasilija ģimene.
Bez Tēbu bazilika bija arī bez viņa idiota dēlameita Nastja. Pirmajās nodaļās viņa darbā pieminēta kā meitene ar sūrēju un dusmīgu skatienu. Tēvs Vasilijs bija tik ļoti pārņemts ar savām skumjām, ka ne tikai nepievērsa uzmanību meitai, bet, šķiet, pat aizmirsa par citu cilvēku esamību uz zemes.
Bet kādu dienu grēksūdzē, runājot ar vecu sievieti,viņš pēkšņi saprata, ka papildus viņa skumjām katram no draudzes locekļiem ir arī savas bēdas. Priesteris, apdullināts no savām ciešanām, par tām nedomāja. Un pasaulē, izrādījās, ir tik daudz citu cilvēku bēdu. Un pēc šīs atziņas viņš pirmo reizi ieskatījās meitas acīs - skumjā, sarūgtinātajā un nederīgajā meitenē.
Kopsavilkums "Tēbu Bazilika dzīve"Andrejeva atgādina līdzību par taisnīgo cilvēku Ījabu. Tomēr šī stāsta galvenais varonis, atšķirībā no Bībeles varoņa, vairākkārt mēģina sacelties pret likteni. Visbeidzot, viņš mēģina kaut ko mainīt. Viņš vēlas aiziet, plāno aizvest savu dēlu Vasju uz bērnu namu. Bet viņa sieva mirst ugunsgrēkā. Arī pats tēvs Vasilijs mirst. Pēdējais, ko viņš redz, ir debesis, kas deg. Tēbu nāve ir simbols idejai, kuru Andreevs savā darbā izteica vairāk nekā vienu reizi. Pēc krievu klasiķa domām, cilvēkam nav jēgas pretoties visvarenajam liktenim. Nozīme ir tikai ticībā un mīlestībā.
