Tika uzrakstīts Griboedova izrāde "Bēdas no bēdām"sen, bet joprojām nezaudē savu nozīmi, kas patiesībā ir diezgan reta lieta, jo īpaši attiecībā uz politisko satīru. Raksturīgi, ka šīs grāmatas ir atbilstošas līdz brīdim, kad ir kritizēts režīms. Tas ir acīmredzams viņa laikmetā populārāko, slaveno padomju disidentu darbiem, kas ir populāri. Vai šīs labās, nepieciešamās grāmatas? Protams, jā. Vai viņi tagad ir interesanti pēc Padomju Savienības sabrukuma? Nē Ne vairāk.
Politiskajam satīram nebija patīkmelnbaltā fotogrāfija no sen aizmirsta radinieka, ir jābūt kaut kas vairāk, ne tikai neskaidra norāde par sabiedrības tūlītējiem trūkumiem. Atsauce uz cilvēka problēmām un vērtībām, kas ir atpazīstamas, tuvas jebkurā laikā un ikvienam.
Un Gribojedovs, radot savu spēli, ielika todaudz vairāk nekā tikai kritika par esošo politisko un sociālo sistēmu. To praktiski atzīmē ikviens, kas pēc nejaušības principa tiek pārskatīts, par darbu „Bēdas no bēdām”, kas ir vismaz garām. Visprecīzākais priekšstats par manierēm - un ne tikai Aleksandra I laiks. Šie paši cilvēki tagad dzīvo. Jā, viņi tērpušies citādi, smēķējot cigaretes, nevis smakojošu tabaku, apspriežot Putina pēdējo runu augstākā līmeņa sanāksmē, nevis karali pirms cēlās asamblejas. Bet cilvēki ir vienādi. Pilnīgi atpazīstami veidi.
Karjera un konformists. Rude gallant cīnītājs.Ietekmīgs tirgotājs ar ideoloģiski pareiziem skatiem. Veci cilvēki - pagātnes fragmenti. Māsas, attiecas tikai uz saviem laulības plāniem. Romantiska meitene, kas dzīvi iedomājas tikai no grāmatām. Visbeidzot, galvenais varonis ir ugunīgs liberāls un cīnītājs.
Divi gadi rakstīja Griboedovam "Bēdas no bēdām".IA Gončarova, viens no sava laika labākajiem kritiķiem, pārskats šo darbu attiecināja uz krievu literatūras šedevriem. Viņa pārskatīšana līdz šai dienai ir viena no labākajām spēles analīzēm. Šis ir pilnīgs, detalizēts, rūpīgs pētījums gan par darbu, gan tā rakstzīmēm, salīdzinājums ar citiem mūsdienu Griboedova autoriem. Šis kritiskais raksts tika uzrakstīts gandrīz 50 gadus pēc komēdijas publicēšanas. Literatūrai pat 50 gadi ir ilgs laiks, divas paaudzes. Šajā laikā darbs būs novecojis vai kļūs par klasiku.
Gončarovs pats atzīmēja, ka lirikas attēliPuškina un Lermontova - Onegina un Pecherina varoņi, kas aizņem salīdzinoši augstāku vietu literatūras hierarhijā, salīdzinot ar Gribojedovu, vairs nav pārāk interesanti sabiedrībai. Tie nav atpazīstami. Šis veids pagājis pagātnē, kad viņi dzemdēja. Viņu domas, viņu jūtas, viņu rūpes un cerības ir aizgājušas kopā ar izcili 18. gadsimtu.
Chatsky joprojām ir atpazīstams - tāpat kā viņaun to trūkumiem. Viņš ir izšķirošs, bieži vien neapdomīgs un sirsnīgs. Iespējams, pat pārāk sirsnīgi - daudzas viņa piezīmes vairs nav pat sarkastiskas, bet atklāti nežēlīgas, ko Sofija viņu vaino. Tomēr, ja atceraties vecumu (patiesībā, Chatsky ir gandrīz divdesmitajos gados), tas ir diezgan sagaidāms un dabisks. Jauniešus raksturo maksimālisms un nežēlība. Viņa runas ir aforistiskas - daudzos aspektos tas ir nodrošinājis spēles panākumus. Citāti no Chatsky monologiem joprojām turpina, cilvēki bieži vien nezina, ka mīļākie vārdi ir līnija no Griboedova komēdijas.
Reti pārskats par grāmatu "Woe from Wit" bez komentāriem par Chatsky un viņa vēlmi pēc pārmaiņām. Viņi pievērš daudz mazāk uzmanības tam, ka viņš daudz saka, bet neko nedara.
Этот момент почему-то ускользает от внимания lielākā daļa kritiķu. Viņi salīdzina Chatsky deklarētās tēzes ar savu dzīvesveidu. Viņš uzskata, ka taisnība ir briesmīga pagātnes relikvija, bet dzīvo mierīgi uz dzimtenes rēķina. Lepnums neļauj viņam grovelēt priekšā pilnvaras, bet tajā pašā laikā, Chatsky mierīgi pastāv par naudu, nevis nopelnījis viņu. Viņš pārmet Skolozubam par tuvumu un mierinājumu - bet viņš pilnīgi ignorē faktu, ka viņš ir militārais virsnieks ar militārajām balvām, nevis vispār parka parku.
Chatsky liberālā aktivitāte sākas un beidzas ar visplašākajiem monologiem, kas ir sabiedrībai, un tas noteikti nav jāpārliecina.
Komēdijas nosaukums ir Woe from Wit.Nosaukuma nozīme ir diezgan caurspīdīga. Bet vai Chatsky skumjas ir no prāta? Kā, un lielākajai daļai Krievijas liberālo kustību, kas tik saskan ar galvenā varoņa noskaņojumu. Ja padomā, izrādās, ka būtība nav intelekta pārmērība, bet gan nespēja to pielietot.
Kas ir kritiskā pārskatīšana?Tas ir tikai detalizēts, argumentēts lasītāja viedoklis par darbu. Tiesa, kritiķis ir ne tikai lasītājs, bet profesionāls, apmācīts lasītājs, bet tomēr. Un, kā La Bruyere pareizi atzīmēja, grāmata ir kā spogulis. Ja tajā skatās pērtiķis, nevar gaidīt, ka pārdomas parādīs apustuli. Tas ir, jebkura kritiska recenzija galvenokārt atspoguļo lasītāja, nevis rakstnieka, pasaules uzskatu. Un jebkurš grāmatas "Bēdas no asprātības" apskats ir spilgts tam apliecinājums. Rakstnieki reti ir aktīvi cilvēki. Viņiem runāšana jau ir darbs. Varbūt tāpēc viņu uzmanības lokā ir tik pārsteidzoša neatbilstība starp paziņotajiem nodomiem un faktisko uzvedību.
Šajā ziņā pati par sevi ir diezgan orientējošalugas kompozīcija - ne viens vien grāmatas "Bēdas no asprātības" apskats to nav saudzējis. Darbs ir sadalīts divos vienādos sižetos. Pirmais ir mīlestība, attiecības starp Sofiju un Čatski, jebkurā citā izrādē tā būtu galvenā. Bet ne šeit. Šajā lugā romantiskā līnija ir tikai sižeta motors, audekls, audekls. Jebkura darbība, jebkura varoņu darbība ir tikai attaisnojums vēl vienam Čatskas monologam. Viņš tiešām ir neparasti runīgs. Chatsky uzskaitītā teksta daudzums ir vairākas reizes lielāks nekā jebkuras citas rakstzīmes kopiju apjoms. Viņš runā ar citiem varoņiem, ar sevi, ar auditoriju.
Lai gan pastāv tieši pretēja teorija, lai arīun nav plaši izplatīts. Vairāki literatūras zinātnieki uzskata, ka Gribojedova satīra ir plānāka un dziļāka. Tās tēma ir ne tikai nelaimīgais Famusovs, Molčalins, Repetilovs un Skalozubs, bet arī pats Čatskis. Varbūt viņa neatgriezeniskā runīgums ar pilnīgu neaktivitāti ir tikai vēl viens autora joks. Un galvenā varoņa tēls ir liberāla sarunu biedra parodijas tēls, kas nav darboties spējīgs un to nevēlas.
Protams, tas izskatās ļoti neparasti uz vispārējā fona.šāda veida pārskatīšana. Komēdijai "Bēdas no asprātības" jau sen ir noteikta standarta, vispārpieņemta interpretācija. Tas tiek pasniegts literatūras stundās, to var izlasīt jebkurā uzziņu grāmatā. Bet novatoriskai pieejai pētīt darbu ir arī tiesības pastāvēt. Tomēr skaņdarba konstrukcija padara šādu pieņēmumu maz ticamu. Ja pats Čatskis ir liberāla parodija, tad kāpēc ieviest sižetā Repetilovu? Tad viņi aizņem to pašu loģisko nišu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Čatskis ir gudrs, bet Repetilovs atklāti sakot - stulbs.
