Современная педагогика прошла несколько этапов в tās veidošanās kā zinātne. Viens no tiem ir pedagoģiskā antropoloģija - mācība, kas PSRS ir atkārtoti vajāta ideoloģisku iemeslu dēļ. Galvenais iemesls šim „trokšņainajam ceļam” bija fakts, ka tā uzskatīja, ka izglītības process ir ne tikai sistemātiska ietekme uz valsts un sabiedrības oficiālo institūciju personību, bet arī ne-institucionāliem dabas, iedzimtības un sociālās vides faktoriem. Šajā ziņā pedagoģiskā antropoloģija ir sarežģīta doktrīna, kas ir cieši saistīta ar tādām zinātnes disciplīnām kā psiholoģija, socioloģija, psihiatrija, vēsture, ģenētika utt.
Attiecas uz skolas izglītības problēmāmtas nozīmēja, ka skolas izglītojošo lomu nevajadzētu uzskatīt par dominējošu attiecībā pret citiem faktoriem vai pat vienīgo (bija šādas hipotēzes). Pēc šī zinātniskā virziena pārstāvju domām objektīvai videi - sabiedrībai, ģimenei, cilvēku mentalitātei, tradīcijām un uzskatiem un pat dabas un klimatiskajiem apstākļiem - izglītībā ir vienlīdz liela loma.
Pamatojoties uz šo tēzi, psiholoģiskā un pedagoģiskāantropoloģija apgalvo, ka, lai veiksmīgi sasniegtu izglītības mērķus, ir jāņem vērā dažādu zinātņu sasniegumi, kur, kā apgalvoja Ušinskis, tiek pētīta indivīda "fiziskā un garīgā" būtība. Divdesmitā gadsimta 20. – 30. Gados Padomju Savienībā izveidojās vesela antropoloģisko skolotāju zinātniskā skola, kas uzsvēra integrētas pieejas nepieciešamību audzināšanas noteicošo faktoru izskatīšanā.
Starp ievērojamākajiem šī pārstāvja pārstāvjiemskolas - Ušinskis, Sevostjanovs, Uznadze. Visplašāk zinātnes un pedagoģijas aprindās bija Ušinska pedagoģiskā antropoloģija. Tāpēc Ušinskis, piedaloties padomju pedagoģiskās izglītības sistēmas veidošanas darbā, pat ieteica izveidot ne tikai pedagoģiskās izglītības iestādes un fakultātes, bet arī antropoloģiskās. Viņa dziļajā pārliecībā šāda pieeja varētu paplašināt cilvēka pasaules uzskatu un pasaules redzējuma robežas un rezultātā veicināt padomju nākotnes cilvēka veidošanos.
Ušinskis un viņa pedagoģiskā antropoloģijaapgalvoja personības visaptverošas attīstības principus, kuriem nepietiek tikai ar to, lai iemācītu cilvēkam rakstīt, lasīt un skaitīt. Šāda vienpusēja mācīšanās, pēc antropoloģisko pedagogu domām, var novest pie tā, ka cilvēks aug pilnīgi nepielāgojies dinamiski mainīgas sociālās realitātes apstākļiem un tāpēc kļūst par "balastu" jaunas sabiedrības veidošanā, kas nozīmēja komunistu. Praksē tas nozīmēja, ka katram skolotājam un pedagogam jābūt sagatavotam tā, lai viņš spētu izmantot jebkurus apkārtējās realitātes faktus izglītībai. Tikai šajā gadījumā var nodrošināt visaptverošu ietekmi uz jaunās paaudzes raksturu, jūtām un īpašībām.
Padomju pedagoģiskā antropoloģija norādījatajā pašā laikā rūpīgi jāizpēta Rietumeiropas un citu valstu attīstītā pedagoģiskā pieredze, taču nevajadzētu tās akli kopēt, jo tas pats par sevi ir pretrunā pedagoģiskā antropoloģisma galvenajai idejai.
Racionāls antropoloģisms pedagoģijāir jāņem vērā visi personības veidošanās sociālkulturālie, mentālie, vēsturiskie un politiskie apstākļi, kas iepriekš nosaka tās attīstību, pamatojoties uz indivīdu psihofizioloģiskajām īpašībām. Atbildot uz jautājumu par sociokulturālo un psihofizisko komponentu kombināciju izglītībā, pedagoģiskais antropoloģisms iesaka kā kritēriju izmantot atbilstības dabai principu, kas sastāv gan no dabaszinātņu, gan humanitāro zinātņu sasniegumu harmoniskas apvienošanas izglītības procesā.
