Kronštates sacelšanās ir notikums, kas varētuietekmēt Krievijas vēsturiskās attīstības gaitu, ja tā nebūtu iegrimusi asinīs. Kas pamudināja cilvēkus pēc ilgiem kariem un revolūcijas atkal ķerties pie ieročiem? Kas tajā laikā notika valstī notecējušās un pilsoņu kara izpostītās asinīs?
Šajā periodā parādījās pirmie mēģinājumiekonomiku, kas bija neveiksmīga. 1920. gadā tika organizētas neefektīvas darba armijas, kas faktiski bija kaut kāds obligāts militarizēts darbs.
1921. gada sākums ir netaisnīgo ziedu laiks"kara komunisma" politika. Viņš veicināja faktu, ka rūpniecības centri un lauksaimnieciskā ražošana tika tālāk nodalīti viens no otra. Valstī bija liels pārtikas trūkums. Pilsētas iedzīvotāji kūst mūsu acu priekšā, zemniekiem bija neizdevīgi barot lielas industriālās pilsētas un pilsētas par dziesmu vai par velti, un pilsētās parādījās jauna parādība - darba dezertēšana. Reaģējot uz nelabvēlīgajiem pastāvēšanas ekonomiskajiem apstākļiem, zemnieki atbildēja ar sacelšanās vilni.
Tamboschina, Ziemeļkaukāzs, satvēra ieročus,Rietumsibīrija un Ukraina. Rūpnieciskā ražošana praktiski ir apstājusies. Piemēram, Petrogradā tika slēgtas jaudīgās Putilova un Sestroreckas rūpnīcas, kā arī tajos gados labi pazīstamā trīsstūra rūpnīca.
Nevienlīdzība, trūkums, postījumi un izsalkumsdemokrātisko brīvību ierobežošana, kas tika pasludināta 1917. gada oktobrī, izraisīja cilvēku taisnīgu sašutumu, kā rezultātā notika Kronštates sacelšanās. Jūrnieki (kopā aptuveni 26 tūkstoši cilvēku) sastādīja rezolūciju ar savām prasībām, kas bija jāiesniedz valdībā. Tajā bija gan politiskas, gan ekonomiskas prasības.
Kas izraisīja nemiernieku rīcību? Atbilde ir vienkārša. Komunistu valdošā partija nevarēja izvest valsti no katastrofālā vispārējā posta stāvokļa. Turklāt viņa zaudēja strādnieku uzticību, jo ar viņiem netika rēķināts, un visas cilvēku nesaskaņu izpausmes tika pasludinātas par pretrevolūcijas intrigām.
Jūrnieki neprasīja padomju likvidāciju, bet bijatikai pret varas koncentrāciju tikai vienās rokās - komunistu partijā. Galu galā tas pats par sevi ierobežoja citu partiju un kustību tiesības un brīvības.
Sacelšanās Kronštatē tika organizēta undaudz. Tikai 1921. gada 1. marta mītiņā, kas notika Enkura laukumā, pulcējās vairāk nekā 16 tūkstoši cilvēku. Pilsētā nemiernieki atjaunoja kārtību, neizmantojot vardarbību, netika izšauta neviena zalve. Pagaidu revolucionāro komiteju (VRK), kuru vada S.M.Petrichenko, apsūdzēja par kārtības uzturēšanu uz ielas.
Šādas koordinētas darbības acumirklī izraisīja asuvaldošās partijas negatīvā reakcija, kura nevēlējās dalīt savu neierobežoto varu ne ar vienu citu. Reaģējot uz Kronštates sacelšanos, tika ieviests aplenkuma stāvoklis, kas deva impulsu kara likuma sākumam. Patiesībā pilsēta bija norobežota no visas pasaules. Nemierniekiem tika izdarīts morāls spiediens, intensīvi tika veikta propaganda, tieši no lidmašīnām tika izmestas propagandas skrejlapu straumes.
Kronštates sacelšanās pulcēja cīnītājusbrīvība, kas vēlreiz apliecināja lojalitāti revolūcijas idejām. Pēc valdības 8. marta rīkojuma tika mēģināts pirmo reizi pārņemt pilsētu savā īpašumā, taču viss nebija tik vienkārši.
Sacelšanos faktiski nenosodīja Sarkanā armija, kas ielenca Kronštati. Dažas vienības Sarkanās armijas komandieru pavēles nemaz neizpildīja, jo tās pašas bija neapmierinātas ar pastāvošo kārtību.
Ar artilērijas apšaudes spiedienu 18. martā1921. gadā Kronštates sacelšanās krita. Slaktiņš bija nežēlīgs. 2100 cilvēku tika nošauti, 6500 karavīri tika iemesti cietumos, un 8000 pilsētas aizstāvju devās uz ledus neitrālajā Somijā.
Kronštates sacelšanās bija pirmā demonstratīvā mācība nesamierināmā cīņā starp valdošajām aprindām un cilvēkiem.
