Par inovāciju procesa būtība ir vērsta saistītās darbības uzsākšanu un attīstību, jaunu produktu vai pakalpojumu, ieviešanu tirgū, un tās tālāku izplatīšanos.
Inovācijas process atspoguļokonsekventu darbību kopumu no idejas par jauninājumiem līdz šī jauninājumu izstrādei, radīšanai, ieviešanai un izplatīšanai. Šie posmi no projektēšanas līdz ieviešanai tiks aplūkoti turpmāk. Citiem vārdiem sakot, inovāciju process ir saimnieciskas vienības darbība, proti, process, kura mērķis ir izstrādāt un ieviest zinātnisko pētījumu rezultātus par jaunu vai uzlabotu produktu vai pakalpojumu, ko pārdod tirgū, vai tehnoloģiskajā procesā, ko izmanto ražošanas darbībās.
Inovācijas process ietver septiņas komponentes, kas apvienotas vienā secīgā ķēdē, kas veido tās struktūru. Tajos ietilpst:
- novatoriskas idejas ieviešana;
- mārketinga pētījumi;
- jauninājumu izstrāde un izplatīšana;
- jauninājumu ieviešana;
- inovatīvu popularizēšanu;
- ekonomiskās efektivitātes novērtējums;
- izplatīšana.
Inovācijas process sākas ar uzsākšanu -kas nosaka tā mērķus un uzdevumus, aptverot attiecīgo ideju un dokumentāro apstiprinājumu. Pēdējais ir tā pārveidošana par īpašuma tiesību dokumentu (autora apliecību, licenci) un par tehnoloģisko dokumentu.
Inovācijas uzsākšana ir sākumsinovāciju process. Kad ir dokumentēta jauna produkta ideja, tiek veikts inovācijas mārketings, kura laikā tiek pētīts pieprasījums pēc jauna produkta vai pakalpojuma, produkcijas daudzums vai apjoms, preču īpašības un patērētāju īpašības, ko nosaka produkts, kas jāiestrādā tirgū. Pēc tam notiek inovāciju pārdošana, un tirgū parādās neliela puse, kuru reklamē, novērtē un izplata.
Inovāciju veicināšana ir aktivitāšu sistēma,kas ir vērsta uz tā īstenošanu. Pēc tam tiek veikts ekonomiskais aprēķins par tā efektivitāti. Inovācijas process beidzas ar inovāciju izplatību.
Izplatība (tulkošana no latīņu valodas - izplatīšana, izplatīšana) nozīmē apgūt jaunievedumu izplatīšanu jaunās jomās, jaunos tirgos un jaunā ekonomiskā un finansiālā situācijā.
Inovāciju procesu vadīšana kā pētījuma priekšmets, kas pieņemts 4 galveno posmu attīstībā.
Pirmajā no tām tika īstenota faktoru pieeja,kur tika ņemti vērā novērtēšanas kritēriji katrai attiecīgās pārvaldības sastāvdaļai. Šajā laikā lielākoties tika izmantotas plašas attīstības metodes, kas izpaudās kā zinātniskā un tehnoloģiskā potenciāla kvantitatīvs pieaugums.
Otro posmu raksturo inovāciju vadības funkciju koncepciju izstrāde, kas uzsvēra vadības veidu izpēti un SD (vadības lēmumu) pieņemšanas procesu.
На третьем этапе стали применять системный pieeja, kas ļāva aplūkot inovācijas aktivitātes (uzņēmuma, organizācijas uc) tēmu kā iekšēji savstarpēji saistītu komponentu sistēmu, kas vērsta uz konkrētu mērķu sasniegšanu un atgriezeniskās saites principu.
Ceturtais posms sakrīt ar pieaugošo popularitātisituatīva pieeja, lai izprastu inovāciju vadības mērķus, nozīmi un saturu, kas ļauj analizēt ārējās un iekšējās vides faktorus, sistematizēt un apvienot dažādus inovāciju vadītāja uzvedības modeļus vai efektīvus vadības lēmumus.
