Tiek raksturota mūsdienu socioloģijadažādu sociālo zināšanu jēdzienu līdzāspastāvēšana. Pašlaik socioloģisko ideju nepārtrauktība ir pamats sabiedrības mācības attīstībai. Ievērojamu ieguldījumu šajā progresā noteica koncepcija - Parsonsa strukturāli funkcionālā analīze, kuru izcilais amerikāņu zinātnieks formulēja pagājušā gadsimta vidū. Šodien Talcott Parsons ir atzīts zinātnes pasaulē kā viena no socioloģijas klasicisma. Viņš izveidoja visaptverošu koncepciju - funkcionālo analīzi, kas ir nepieciešamais metodiskais līdzeklis mūsdienu pasaules socioloģiskajām zināšanām visā tās daudzveidībā.
Šīs jēdziena pamatā ir jēdzienssistemātiska pieeja, ar viņu ir saistīts viss ideju un problēmu komplekss, kas ir pētījumu priekšmets sociālās līdzsvara, konflikta, vienprātības un sabiedrības kā sistēmas attīstības jautājumos.
Vispirms Parsons pieskaras funkcionālajai analīzeikā metodiskais resurss, izpētot Hendersona-Pareto teoriju, kur galvenā vieta tika piešķirta ekonomikas jautājumiem un tās nozīmei sabiedrības evolūcijā. Tad šo tēmu turpināja Šūpēters, kurš ekonomikas analīzei pievērsās precīzi no tās sistēmiskās dabas viedokļa.
Apkopojot zinātnieku secinājumus, nonāk Parsonspārliecība, ka konsekvence pati par sevi nevar objektīvi izskaidrot sociālās tendences, tāpēc sistēmas analīzē ir jāiekļauj sociālo funkciju izpētes komponenti. Tā radās šī sarežģītā teorētiskā izglītība - “strukturāli funkcionālā analīze”. Tās būtība slēpjas mūsdienu sabiedriskajā dzīvē novēroto modeļu un tendenču izpētes pieeju universālitātē.
Šajā teorijā pilnīgi jauns bija pētījumssabiedrības kibernētiskie aspekti kā “kultūras simbolisko nozīmju sistēma”. Kibernētiskā metode ļāva daudz pamatīgāk risināt līdz šim praktiski nezināmās sabiedrības stabilitātes un entropijas problēmas.
Parsona pamatotā funkcionālā analīze devaiespēja atkārtoti aplūkot toreiz populāro sociālā konflikta problēmu. Fakts ir tāds, ka pozitīvisma un tā metožu izplatība radīja vienpusīgumu un pretrunas stabilitātes un konfliktu kategoriju interpretācijās. Tāpēc tika izvirzīts jautājums par haosa un kārtības līdzāspastāvēšanu sabiedrībā kā sociālās dzīves dialektiskajiem aspektiem. Lūiss Kosers, amerikāņu ekonomists un sociologs, kurš toreiz izstrādāja konflikta teoriju, faktiski papildināja Parsona ideju, apgalvojot, ka sabiedrība neizsmeļ visus iespējamos stāvokļus ar vienu stabilitāti. Šis secinājums kļuva īpaši nozīmīgs, pamatojot ekonomikas attīstības tendences, kas pārdzīvoja tās valstu ciklisko izmaiņu procesus - krīzes periodus aizstāja ar relatīvas ekonomiskās stabilitātes periodiem. Tāpēc funkcionālā analīze ekonomikā mūsdienās darbojas kā nepieciešama metodoloģiskā metode ekonomisko procesu izpētei, it īpaši risku varbūtības novērtēšanas, makroekonomisko prognožu un citu jomā.
Parsona teorijā analīzes vienība irkonkrēta indivīda rīcība, nevis abstrakta sabiedrība kopumā. Šāda principiāli jauna pieeja ļāva analizēt sabiedrību nevis no psiholoģijā akceptēta individuālu cilvēka īpašību viedokļa, bet gan no indivīda izturēšanās apsvēršanas viedokļa noteiktā situācijā. Pēc Parsona domām, sociālā darbība ir uzvedība, kas lokalizēta laikā un telpā, ko ietekmē noteiktu funkciju veikšana, ko cilvēks veic apkārtējā sabiedrībā. Šo funkciju kontekstā var notikt dažādu struktūru, sociālo mehānismu, vērtību un kultūras sistēmu krustošanās, un tie visi ietekmēs cilvēku izturēšanos un sociālo funkciju izpildi.
Šī pilnīgi oriģinālā pieeja, kasnodrošināja funkcionālo analīzi, un tās jaunā metodoloģiskā paradigma lika pamatus Eiropas socioloģijas nākotnei. Plaši pazīstami Parsona ideju pēcteči bija Makss Vēbers, Vilfredo Pareto, Roberts Mičels.
Kopumā, kaut arī Parsona teorija saturdaži formālisma abstrakcijas un elementi, tas joprojām ir ļoti populārs un praktiski pieprasīts mūsdienu sabiedrības analītiskajā izpētē.
