Латинский алфавит, или латиница – это особенная alfabēta raksts, kas pirmo reizi parādījās 2-3. gadsimtā pirms mūsu ēras un pēc tam izplatījās visā pasaulē. Šodien tas ir pamats lielākajai daļai valodu un tajā ir 26 rakstzīmes ar atšķirīgu izrunu, vārdu un papildu elementiem.
Viena no visizplatītākajām iespējāmrakstīšana tiek uzskatīta par latīņu valodu. Alfabēta izcelsme ir Grieķijā, taču tā pilnībā izveidojās indoeiropiešu ģimenes latīņu valodā. Mūsdienās šo rakstu lieto lielākā daļa pasaules tautu, ieskaitot visu Ameriku un Austrāliju, lielāko daļu Eiropas, kā arī pusi no Āfrikas. Tulkošana latīņu alfabētā kļūst arvien populārāka, un šobrīd tā spēcīgi izspiež kirilicas un arābu burtus. Šāds alfabēts pamatoti tiek uzskatīts par universālu un universālu iespēju, un katru gadu tas kļūst arvien populārāks.
Īpaši izplatītas ir angļu, spāņu,Latīņu, portugāļu, franču, vācu un itāļu valoda. Bieži štati to izmanto kopā ar cita veida rakstiem, it īpaši Indijā, Japānā, Ķīnā un citās valstīs.
Tiek uzskatīts, ka grieķi, jo īpaši estrus,ir sākotnējie autori rakstīšanas sistēmai, kas vēlāk kļuva pazīstama kā "latīņu". Alfabētam ir nenoliedzama līdzība ar etrusku rakstību, taču šai hipotēzei ir daudz strīdīgu punktu. Jo īpaši nav zināms, kā tieši šī kultūra spēja nokļūt Romā.
Latīņu vārdi sāka parādīties 3-4 gadsimtu iepriekšAD, un jau 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. tika izveidota rakstīšanas sistēma, kas sastāvēja no 21 rakstzīmes. Vēstures gaitā daži burti tika modificēti, citi pazuda un atkal parādījās gadsimtiem vēlāk, un trešie simboli tika sadalīti divos. Rezultātā 16. gadsimtā latīņu alfabēts kļuva par tādu, kāds tas ir līdz mūsdienām. Neskatoties uz to, dažādām valodām ir savas atšķirīgās iezīmes un papildu nacionālās versijas, kas tomēr ir tikai noteikta jau esošo burtu modifikācija. Piemēram, Ń, Ä utt.
Latīņu valoda ir raksts, kas prasa savu samaksurietumu grieķu sākums, taču tam ir arī savas unikālās iezīmes. Sākotnēji šis alfabēts bija diezgan ierobežots, saīsināts. Laika gaitā zīmes tika optimizētas, un tika izstrādāts noteikums, ka burtam jābūt stingri no kreisās uz labo.
Runājot par atšķirībām, latīņu alfabēts ir vairāknoapaļots nekā grieķu valodā, un skaņas nodošanai izmanto arī vairākas grafēmas [k]. Atšķirība slēpjas faktā, ka burti K un C sāka pildīt gandrīz identiskas funkcijas, un apzīmējums K kādu laiku vairs neizmantoja. Par to liecina vēsturiski pierādījumi, kā arī fakts, ka mūsdienu īru un spāņu alfabēti joprojām neizmanto šo grafēmu. Vēstulei ir arī citas atšķirības, tostarp C zīmes modifikācija G un V simbola izskats no grieķu Y.
Mūsdienu latīņu alfabētam ir divi pamatiformas: Mayusculum (lielie burti) un Minuscule (mazie burti). Pirmais variants ir senāks, jo mākslas grafikas veidā to sāka izmantot jau 1. gadsimtā pirms mūsu ēras. Mayusculus dominēja Eiropas scenārijos gandrīz līdz 12. gadsimta sākumam. Vienīgie izņēmumi bija Īrija un Itālijas dienvidi, kur nacionālais raksts tika izmantots ilgu laiku.
Līdz 15. gadsimtam minuscula bija pilnībā izveidojusies. Tādas slavenas personības kā Frančesko Petrarka, Leonardo da Vinči, kā arī citas Renesanses personības daudz darīja, lai ieviestu rakstību latīņu burtiem ar mazajiem burtiem. Pamatojoties uz šo alfabētu, pamazām attīstījās nacionālie rakstības veidi. Vācu, franču, spāņu un citiem variantiem bija savas izmaiņas un papildu zīmes.
Šis rakstīšanas veids ir gandrīz pazīstamskatram cilvēkam uz Zemes, kurš prot lasīt. Tas ir saistīts ar faktu, ka šis alfabēts ir vai nu dzimtā cilvēkam, vai arī viņš to iepazīst svešvalodas, matemātikas un citu stundu stundās. Tas ļauj mums apgalvot, ka latīņu alfabēts ir starptautiska rakstīšanas sistēma.
Arī daudzas valstis, kas to neizmantoalfabētu, paralēli piemēro tā standarta versiju. Tas attiecas, piemēram, uz tādām valstīm kā Japāna un Ķīna. Gandrīz visās mākslīgajās valodās par pamatu tiek izmantota latīņu alfabēts. To vidū esperanto, ido uc Diezgan bieži jūs varat atrast arī transliterāciju ar latīņu burtiem, jo dažreiz valsts valodā nav vispārpieņemta nosaukuma konkrētam terminam, kas liek tulkot vispārpieņemtā zīmju sistēmā. Tādējādi jūs varat rakstīt jebkuru vārdu latīņu valodā.
Šajā nolūkā latīņu valodu lieto visā pasaulēvalodu modifikācijas, kurās tiek izmantots cits rakstīšanas veids. Šī parādība ir pazīstama ar terminu "transliterācija" (kā dažreiz sauc tulkojumu latīņu alfabētā). To izmanto, lai vienkāršotu saziņas procesu starp dažādu tautību pārstāvjiem.
Gandrīz visas valodas, kuras lietorakstiem, kas nav latīņu valoda, ir oficiāli transliterācijas noteikumi. Visbiežāk šādas procedūras sauc par romanizāciju, jo tām ir romiešu, t.i. Latīņu izcelsme. Katrā valodā ir noteiktas tabulas, piemēram, arābu, persiešu, krievu, japāņu utt., Kas ļauj transliterēt gandrīz jebkuru nacionālo vārdu.
Latīņu valoda ir visizplatītākā pasaulēalfabētiskais raksts, kas cēlies no grieķu alfabēta. To izmanto kā pamatu lielākā daļa valodu, un to zina arī gandrīz katrs cilvēks uz Zemes. Tā popularitāte ar katru gadu pieaug, kas ļauj šo alfabētu uzskatīt par vispārpieņemtu un starptautisku. Valodām, kurās tiek izmantoti cita veida raksti, tiek piedāvātas īpašas tabulas ar nacionālo transliterāciju, kas ļauj romanizēt gandrīz jebkuru vārdu. Tas padara saziņas procesu starp dažādām valstīm un tautām vienkāršu un vieglu.
