Mūsdienu laiki sākas 20. gadsimtā. Šis laikmets, pēc daudzu vēsturnieku domām, ir viens no pretrunīgākajiem.
Vairumam pasaules valstu šis segments ir kļuvispagrieziena punkts. Mūsdienu laikmetu raksturo nacionālās atbrīvošanās un sociālās revolūcijas, jaunu valstu parādīšanās koloniālo impēriju sabrukuma rezultātā. Turklāt šajā laikmetā norisinājās sarežģītais valsts un juridiskās un sociālās sistēmas maiņas process. Dažās valstīs veidojās sociālistiska valsts. Vēsturnieki šo gadsimtu raksturo kā nežēlīgu, jo to raksturo vietējie, daudzi civilie un divi pasaules kari.
Neskatoties uz zināmu nestabilitāti starptautiskā mērogāattiecībās pastāvēja zināma valstu konverģence ar aptuveni vienādu politiskās un ekonomiskās attīstības līmeni. Līdz 20. gadsimta otrajai pusei tiek atzīmēta valstu reģionālo kopienu integrācija. Tajā pašā laikā bija manāms turpmākas apvienošanās potenciāls. Spilgtākais šādas integrācijas piemērs ir Eiropas Savienības izveidošana. Vairāku valstu tiesiskā un valsts struktūra, kas pati ietekmēja šos procesus, piedzīvoja svarīgas un bieži vien ļoti neskaidras izmaiņas. Daudzu no viņiem vēsturiskā attīstība bija pilna ar kritiskām situācijām, savdabīgiem zigzagiem vai lēcieniem.
Līdz 20. gadsimta beigām vissdemokrātiskā ceļa izvēles neizbēgamība pasaulē. Kāpēc tas notika? Mūsdienās ir vairāki galvenie valstu attīstības virzieni. Procesa periodizācija ietver šādus posmus: liberālās demokrātijas valstu evolūcija, sociālās sistēmas veidošana, autoritāra režīma pagaidu izveidošana (viens no spilgtiem piemēriem ir fašistiskais režīms Vācijā), sociālistiskā valstiskuma veidošana, kas būtiski atšķīrās gan no fašisma, gan no liberālās demokrātijas.
20. gadsimta beigās bija diezgan spēcīgatiecoties pēc demokratizācijas. Toreiz valdošais liberālisms nespēja atrisināt daudzas garīgās, morālās, ekonomiskās un sociālās problēmas tikai tās klasiskajā formā.
Galu galā daudzām valstīm tas izdevāspārvarēt pārāk elitāro liberālisma raksturu. Tādējādi mūsdienu laiki ir iezīmējušies ar vienādu vispārēju vēlēšanu tiesību ieviešanu, tādu tiesību aktu izveidi, kas aizsargāja dažas iedzīvotāju sociālās un darba tiesības. Šajā procesā liberālā demokrātija zaudēja lomu aizsargāt un neiejaukties ekonomiskajās attiecībās. Tagad valsts, kaut arī daļēji, var iebrukt privātīpašuma attiecībās, ierobežot tās par labu vispārējām nacionālajām interesēm. Vēsturnieki atzīmē regulējuma pakāpenisku ieviešanu un tirgus ekonomikas plānošanu. Visu šo procesu rezultātā galveno pilsoņu slāņu tiesiskā un materiālā situācija ir ievērojami uzlabojusies.
Veicināja valstu centieni pēc attīstībaspaātrinot dzīves ritmu, laužot novecojušas tradīcijas. 20. gadsimtā būvniecības tehnoloģiju attīstība bija acīmredzama, ko noteica pilsētu pārbūve. To prasīja strauji attīstošā rūpniecība un iedzīvotāju skaita pieaugums. Tehniskā attīstība ir padarījusi jauno Eiropas valstu dzīvi atšķirīgu no iepriekšējiem laikmetiem. Cilvēku aktivitātes arvien vairāk bija vērstas uz masu raksturu, attālinoties no viņu pašu interesēm. Tajā pašā laikā daži notikumi, kas notika pēc Otrā pasaules kara, tiek vērtēti ārkārtīgi neviennozīmīgi. Tā, piemēram, Austrumeiropā, pēc vairāku autoru domām, pārmaiņas izraisīja nevis pašu valstu vajadzības, bet zināmā mērā iedvesmoja kaimiņu ietekmīgas valstis. Tomēr notiekošā reālā valsts celtniecības demokratizācija izpaudās kā nepieciešamās dzīves kvalitātes nodrošināšana pilsoņiem, reāla cilvēku tiesību un brīvību aizsardzība.
Pēdējā laikā Krievijāliberālās demokrātijas realitāte, visi tās aspekti (gan negatīvie, gan pozitīvie). Šajā sakarā mūsdienu kustībā uz demokratizāciju pārliecība par īpašas pieejas nepieciešamību valsts un juridiskajām institūcijām kļūst arvien spēcīgāka. Tajā pašā laikā ārvalstu pieredzes mehāniska kopēšana nav atļauta. Uz attīstības fona ir apstiprinājums izpratnei par nepieciešamību pēc visaptverošas dziļas nacionālās vēstures, juridisko un ekonomisko pamatu izpratnes un apsvēršanas, kas atbilst pilsoņu interesēm. Valstiskuma vēstures novērtēšana ļauj redzēt, kas būtu jāatstāj pagātnē, un kas būtu jāpieņem un jāizstrādā.
