Starp tehnoloģiskajām un metodiskajām pieejām uzformāli izglītības procesā nav pretrunu. Tomēr dažādi zinātnieki tos novērtē dažādos veidos. Daži pētnieki saka, ka izglītības metode ir plašāks jēdziens nekā tehnoloģija. Citi atbalsta pretēju viedokli. Jo īpaši zinātnieki uzskata izglītības tehnoloģijas plašā nozīmē, tostarp tehnoloģijas tajās. Pēdējais, savukārt, ietver skolotāja noteiktu metožu apgūšanu. Apskatīsim tālāk, kas ir mūsdienu izglītības tehnoloģijas. Rakstā tiks aplūkotas to zīmes, formas, iezīmes.
Metodoloģijas ietvaros tiek pētīti līdzekļi un tehnikasmijiedarbība starp skolotāju un bērniem. Tajā pašā laikā tie nav sakārtoti pēc noteikta algoritma, noteiktā loģiskā secībā. Izglītības pedagoģiskās tehnoloģijas atšķiras no metodoloģijas ar to, ka tās koncentrējas uz noteiktu diagnosticējamu rezultātu. Tajā pašā laikā tie neaprobežojas tikai ar darbību reproducēšanu pēc precīza algoritma. Tas ir saistīts ar faktu, ka pedagoģiskā prakse noteiktās robežās ietver skolotāju un bērnu radošumu. Saskaņā ar citu pieeju šo parādību diferenciācijai tehnika galvenokārt tiek uzskatīta par speciālistu darbības sistēmu. Izglītības pedagoģiskās tehnoloģijas turklāt apraksta bērnu uzvedību. Metodoloģijai raksturīgs "mīksts" rekomendējoša raksturs. Izglītības tehnoloģijas stingrāk ilustrē skolotāju un bērnu darbību secību, no kuras novirzes var radīt šķēršļus plānoto rādītāju sasniegšanai. Metodes lielākoties balstās uz intuīciju, speciālista personiskajām īpašībām, esošajām izglītības tradīcijām. Šajā sakarā tos ir diezgan problemātiski pavairot.
Definīcijas var aplūkot no dažādiempuses. Klasiskā formā izglītības tehnoloģijas ir mācīšanas prasmju sastāvdaļas, kas nodrošina profesionālu, zinātniski pamatotu izvēli par noteiktu speciālista operatīvo ietekmi uz bērnu viņa mijiedarbības ar pasauli ietvaros. Šie darbības elementi ļauj bērniem veidot attieksmi pret vidi. Izglītības tehnoloģijām ir harmoniski jāapvieno individuālās izpausmes brīvība un sociāli kultūras normas. Šīs mācību sastāvdaļas veido noteiktu sistēmu. Tas veicina tādas mijiedarbības izveidošanos starp procesa dalībniekiem, kurās tiešā kontakta gaitā tiek sasniegts plānotais mērķis. Tas sastāv no bērnu iepazīstināšanas ar kultūras universālajām vērtībām.
Mūsdienu skola piedāvā citus, kas atšķiras nobijušās prasības speciālistiem un visai izglītības sistēmai. Šajā sakarā zinātniskā līmenī tiek veikta to profesionālās darbības komponentu izstrāde, kas vislabāk atbilst reālajiem apstākļiem. Skolas darbs mūsdienās balstās uz noteiktiem principiem. Galvenās idejas, kas ir shēmu un modeļu izstrādes pamatā, ir šādas:
Inovatīvas izglītības tehnoloģijas izceļas ar:
Galvenie tehnoloģiju elementi ietver:
Darbs skolā ietver divus profesionālo komponentu apguves līmeņus:
Pedagogu izglītības kultūras izpausmespieeja tehnoloģijām noteiktos apstākļos. Pirmkārt, tām jābūt labi zināmām, samērā masveida metodēm un formām saskarsmei ar bērniem. Otrkārt, profesionālajā darbībā nepieciešams identificēt tipiskumu, stabilitāti, ko varētu identificēt un aprakstīt. Treškārt, mijiedarbības veidā ir jāiekļauj iespēja sasniegt konkrētu rezultātu. Šie kritēriji, pēc Poļakova domām, atbilst tādām mūsdienu izglītības tehnoloģijām kā:
Tādējādi tehnoloģijas nav nošķirtas. Tomēr zinātnieki tos klasificē atkarībā no noteiktiem kritērijiem. Piemēram, Selevko definē tehnoloģijas:
Mūsdienu skola veic šādu sastāvdaļu sadalījumu:
Pēdējās ietver sistēmas:
Starp privātajām metodēm izšķir tehnoloģijas:
Vispārējās izglītības sistēmas ietver Š. A. Amonašvili, L. I. Novikovas, V. A. Karakovska un N. L. Seļivanova sistēmas.
Izglītības process personīgajā mijiedarbībā ar bērnu ietver:
Šajā grupā ietilpst šādas shēmas:
Izglītības process komandā ir balstītspārsvarā dialoga saziņas formās. Debates, diskusijas un citi paņēmieni ir ļoti efektīvi, un tos var izmantot, sazinoties ar vecākiem. Atsevišķas sistēmu sastāvdaļas var izmantot attiecībā uz pamatskolas skolēniem. Populārākās sistēmas ietver:
Tie atspoguļo procesa ārējo izpausmi.Veidlapas atspoguļo tā saturu, līdzekļus, mērķus un metodes. Viņiem ir noteikti laika ierobežojumi. Ar izglītojošās darbības formu saprot kārtību, kādā tiek veikta konkrētu darbību, procedūru, situāciju organizēšana, kuras ietvaros mijiedarbojas procesa dalībnieki. Visi tā elementi ir vērsti uz konkrētu uzdevumu izpildi. Mūsdienu izglītības tehnoloģijas var nosacīti apvienot vairākās kategorijās, kas atšķiras viena no otras īpašos veidos. Katrā no tām, savukārt, ir vairāku veidu formas. Tiem var būt ļoti daudz metodoloģisku modifikāciju. Pētnieki nosauc 3 galvenos izglītības darbības veidu veidus:
Šīs kategorijas atšķiras pēc dalībnieku stāvokļa, mērķa orientācijas un objektīvām iespējām.
Tie ietver nodarbības, notikumus, situācijaskolektīvi, kas tiek organizēti bērniem tiešai izglītojošai ietekmei uz viņiem. Viena no pasākumu raksturīgajām iezīmēm ir jaunāko dalībnieku kontemplatīvā-izpildītāja pozīcija un vecāko dalībnieku organizatoriskā loma. Jaunās izglītības tehnoloģijas ietver darbības veidu veidus, kurus pēc objektīvām pazīmēm var attiecināt uz aktivitātēm:
Pasākumus var organizēt, ja:
Izglītības tehnoloģiju izmantošana,t.sk. minētās darbības, ir neatbilstošas gadījumā, ja bērni paši ar vecāko, skolotāju atbalstu spēj organizēt darbību un informācijas attīstību un apmaiņu. Šādos gadījumos priekšroka jādod citam veidam – lietām. Tie ir kopīgs darbs, svarīgs pasākums, kuru organizē un veic komandas dalībnieki kāda un viņu pašu labā. Šāda veida darbības raksturīgās iezīmes ir:
Praksē lietas var tikt īstenotas dažādos veidos, atkarībā no organizatora un dalībnieku radošās attīstības pakāpes. Pēc iemiesojuma būtības tos var iedalīt 3 grupās:
Skolotāji-audzinātāji cenšas, no vienas pusesno otras puses, izmantot dažādas tehnoloģijas, darbības veidus un formas, no otras puses, viņi no esošās šķirnes izceļ vienu veidu un uzskata to par sistēmu veidojošu. Ar tās palīdzību speciālisti veido mijiedarbības shēmu ar konkrētu komandu, veido klases individualitāti. Lai darbība un tās ietekme uz katra bērna personīgo attīstību būtu mērķtiecīgāka, skolotāji apvieno atsevišķas aktivitātes un gadījumus lielākos blokos. Rezultātā var izveidoties apjomīgs temats par izglītības darbu, sociāli izglītojošu projektu, galveno biznesu u.c.. Starp izplatītākajām šīs pieejas īstenošanas iespējām ir:
Jebkuras izglītības tehnoloģijas skolāīsteno saskaņā ar noteiktām shēmām. Tās atšķiras atkarībā no tajos ietvertajām darbības formām. Tātad, organizējot un rīkojot pasākumus, ir svarīgi pievērst uzmanību darba veida nosaukumam, jo tajā var ielikt noteiktas metodiskas idejas. Piemēram, skolotājs nolemj sarīkot erudītu turnīru. Speciālistam ir jābūt priekšstatam, ar ko šī pasākuma forma atšķiras no sacensībām. Turnīrs ir apļa sacensības, kad visiem dalībniekiem ir viena vai vairākas savstarpējās tikšanās. Sacensības savukārt ir konkurss, kura mērķis ir noskaidrot labākos dalībniekus. Organizējot pasākumu, jāņem vērā klases attīstības un bērnu audzināšanas līmenis, viņu intereses, vides apstākļi un objektīvās iespējas. Skolotājam skaidri jāformulē uzdevumi. Tiem jābūt specifiskiem un uz rezultātu orientētiem. Formulējums atspoguļo galveno ideju, koncentrēšanos uz skolēnu jūtu, uzvedības un apziņas attīstību. Sagatavošanas posmā ir nepieciešams izveidot iniciatīvas grupu. Tā darbība notiek pēc sadarbības principa. Skolotāja amats būs atkarīgs no komandas organizācijas un veidošanas pakāpes. Šajā posmā ir jāveido pareiza psiholoģiskā attieksme - jāveido bērnos gatavība un vēlme piedalīties pasākumā. Tiešās uzvedības sākumam ir jāaktivizē un jāiestata skolēni. Starp galvenajām metodiskajām prasībām īpaša uzmanība jāpievērš pasākuma īstenošanas skaidrībai. Noslēguma daļā nepieciešams stiprināt bērnu pozitīvās emocijas, motivāciju, raisīt piederības sajūtu, gandarījumu, veicināt pašcieņas veidošanos.
Liela nozīme ir izglītības tehnoloģijāmšodienas izglītībā. Šobrīd pastāvošās shēmas bērnu apziņas un uzvedības ietekmēšanai veicina viņu ātrāku adaptāciju apkārtējā pasaulē. Tajā pašā laikā visas izglītības tehnoloģijas ir kaut kādā veidā saistītas ar vispārējās izglītības programmām. Mijiedarbības un ietekmes formas var būt ļoti dažādas. Izvēloties konkrētu tehnoloģiju, skolotājam jākoncentrējas uz bērnu individuālajām īpašībām, viņu apkārtējās realitātes uztveres specifiku, izglītības līmeni. Svarīgas būs arī intervijas ar vecākiem.
